Tikko radās man tāda interesanta doma. Par ko domā mūsu hokejisti kāpjot uz ledus? Viņi noteikti domā par to kā jāuzvar - pozitīvā gadījumā - savukārrt negatīvā gadījumā: “Nevajag zaudēt .. nevajag zaudēt”. Nezinu no kurienes tā, bet man ir radusies sajūta, ka sportisti to visu dara kaut kā nepareizi. Visi ir redzējuši filmas, kur sportists uznāk/uzslido uz sava laukuma, ar tādu iedvesmas pilnu skatienu uz plašumu, kas paveras, kas savukārt rada skatītītājos tādu kā ilūziju, ka tā ir personāža lielā mīlestība, mīlestība pret spēli, spēja to izbaudīt. (man liekas, ka bija kaut kāda filma par jauniešiem - hokejistiem, kur tieši kaut kas līdzīgs bija). Tad nu lūk .. sajūta. Sajūta ir tāda, ka lielākā daļa sportistu neizbauda spēli, kas arī ir pie vainas tam, ka mēs netiekam diezko tālāk tajā visā. No vienas puses var jau saprast to, ka viņiem jādomā ko visa valsts teiks, ja viņi zaudēs, utt, bet, ja viņus tas uztrauc, tad viņi nekad nevinēs.

Daži citāti:

1. No filmas The Secret: “Zinātnieki veica eksperimentu, kurā olimpiskos sportistus palūdza domās veikt tās distances, kuras viņi parasti veic reāli dzīvē. Visinteresantākais, ka zinātnieki konstatēja faktu, ka tad, kad sportisti iztēlojās, ka viņi skrien, viņu smadzenes reaģēja absolūti tāpat un sūtīja muskuļiem tieši tādus pašus impulsus, kā reāli skrienot. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenēm nav starpības starp to, ko mēs iztēlojamies un iedomājamies, vai redzam īstenībā.”

2. Īsti neatceros kā bija pareizi, bet kaut kad ļoti sen lasīju grāmatu par mācīšanos ar prieku, tur bija rakstīts apmēram tā: “Divas basketbola komandas, abas nedēļu vai divas gāja uz treniņiem, viena visu nedēļu aktīvi meta grozā sodas metienu, otra savukārt aktīvu treniņu vietā apsēdās laukuma vidū un iedomājās, ka met bumbu grozā, un beigās, ja pareizi atceros, kad abas sacentās soda metienos, tad tai otrajai bija tikai par kaut kādiem 80% vai 90% sliktāks rezultāts”

3. Atradu tādu kā aprakstu par to, kas notiek mūsu smadzenēs, kad mēs mēģinam kaut ko saskatīt un tur ir rakstīts par to, ka mēs koncentrējoties uz vienu lietu, citas lietas nemaz neredzam. Tur ir arī mazs testiņš.

Man liekas, ka mūsu hokejisti koncentrējas uz neīstajām lietām, viņi iespējams koncentrējas uz uzvaru, bet ne uz to kā iedabūt ripuli vārtos vai arī gluži otrādāk, uz to, lai nezaudētu, nevis uz to kā dabūt to ripuli iekšā vārtos. Es, protams, piekrītu, ka mērķim vajadzētu būt uzvarai, bet kā vienmēr saka: “Uzvarēt nav galvenais”, tāpēc uzvaru vajag paturēt prātā, bet domāt gan par to kā trāpīt vārtos. Katrs pats var mēģināt veikt eksperimentu. Ja tev ir atkritumu kaste bez vāka(vai ar noņemamu vāku). Paņem kaut ko un mēģini trāpīt. Vēlāk paskaties uz atkritumu kasti, atceries, kur tā atrodas, aizver acis un iedomājies ceļu kas objektam jāveic, iedomājies to, kāds spēks jāpielieto, lai objekts veiktu konkrēto ceļu, atver acis un mēģini mest objektu. Man sanāca diezgan labi. Laikam jau visa lieta ir spējā koncentrēties uz uzdevumu - uz īsto uzdevumu.

p.s. Es negribētu redzēt tos visus komentārus par to, ka nav jau tik viegli un, ka viegli teikt .. tas tikai parāda cilvēka vēlmi necensties.

Nākotne sāk jau izskatīties diezgan cerīga. Jeb tikko uzinstalēju IETester un FireFox 3 RC1. Nezinu kā viņi to ir panākuši, bet ieslēgt firefox pārlūku pagaidām(ar 2x tabiem un bez firebug) ir šausmīgi ātri, savukārt paskatoties aizņemto atmiņu, tas paliek arvien savādāk, jo tiek ielādēti 34mb, bet tas notiek apbrīnojami ātri. Savukārt pie 20 atvērtiem tabiem uzreiz sanāk kopā 120MB, bet, tomēr, tas notiek ātri. Jāpalieto kādu laiciņu, jāpatestē un tad jau manīs.
Savukārt par IETester. Neskatoties uz to, ka karas un aizņem daudz operatīvās atmiņas, tā tiešām ir ģeniāla programma. Varēja vēl tikai iebūvēt firefox, operas un safari “tabus” un developeris beidzot varētu beigt dzert nervu zāles(tas tā vispārīgi domāts).

Šodien pēc sarunas ar kolēģiem par iphone, aizdomājos…

Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka es daudz lietas noliedzu un daudz lietas vispirms padomāju pirms rīkojos. Piemēram par to pašu iphone. Ja agrāk es varētu atļauties, tad vienk. būtu nopircis tikai tāpēc, ka tas ir kaut kas jauns un nenotestēts. Tagad ir tā, ka es īsti neredzu vajadzību priekš multimediju telefona, kurš maksā dārgāk par multifunkcionālu plaukstdatoru ar Windows Mobile 6. Agrāk man noteikti liktos, ka atslēgt taustiņus ar “slaideri” uz “touchscriina” būtu baigi forši, tagad es domāju, ka tikko iemainītajam LG KE820 arī interesanti var atslēgt taustiņus kā arī ielikt 2gb atmiņas karti(20ls?), lai varētu kādu mp3 paklausīties un kam vajag 8gb kā arī tas KE maksā tikai 115ls un ir ultra mazs. Agrāk es biju diezgan konservatīvs uz ēdienu un apģērbu, bet visur citur, it sevišķi, tehnikas jautājumos, baigi patika dažādi jaunumi. Tagad es pat nevaru atcerēties, kad pēdējoreizi būtu meklējis kādu jaunu softu. Vēlviena lieta ir tāda, ka man beidzot, beidzot ir piebesījis un tā pamatīgi, viss kas saistās ar datora pārinstalēšanu un to, ka pēc kāda laika sainstalētais dators sāk atkal kārties. (Vai tiešām būs pienācis tas īstais brīdis pāriet uz apple? :D)

Vēl es esmu pamanījis, ka es pēdējā laikā visam šausmīgi esmu sācis meklēt atbildi uz jautājumu - “Kāpēc?”, kas kaut kādā savā veidā ir radījis mazliet stingrāku attieksmi pret visu(tas gan, laikam, ir labi). Es gan mēģinu piedomāt līdzi vai pats kaut ko neesmu ieņēmis galvā un tik saku nē tikai tāpēc, ka tā liekas, bet nu nezinu kā man izdodas.

Viena sliktā lieta ir tā, ka es pēdējā laikā baigi iedziļinos dažādās lietās un bieži vien nedzirdu pilnīgi neko no tā, ko apkārtējie runā no otras puses runājot ar cilvēku mēģinu skatīties virsū, nevis kaut kur projām(sava veida kautrība no bērnības) .. tas nav viegli, sev visu laiku to atgādināt.

Pēdējā laikā arī saradušies daudz dažādi jautājumi par daudz dažādām tēmām.
Piemēram, ko darīt ar savu profesionālo izaugsmi. Tagad ir tāds brīdis pienācis, kad liekas, viss ir darīts, nekā jauna nav un ja ir kas jauns, tad tāpat tas vairs neaizrauj tā kā agrāk. Līdz ar to aktuāls palicis jautājums, ko tad darīt ar to profesionālo izaugsmi. Kurā virzienā iet? Iedziļināties vairāk savā darbā vai tomēr mēģināt iekarot kaut kādas jaunas sfēras. Pēdējie jautājumi radušies sekojot līdzi kāda sena drauga izaugsmei(ja to var tā nosaukt). Viņš iekārtojas vienā darbā, atrod labāku, aiziet uz to, tur viņam piedāvā augstāku amatu, utt. Radusies tāda sajūta it kā es sēdētu uz vietas. Agrāk man ļoti nepatika “sēdēt uz vietas”(domāts tēlaini), bet varbūt vienk. apstākļi piespieda nepatikt? Jo, ja runa iet par darbu, tad tiešām apstākļi bija tie, kas piespieda tik bieži mainīt darba vietas. Nu lūk beigās ir tā, ka es tā īsti nesaprotu, kas man būtu jādara. Gribētos vienk. aizbraukt uz 2 nedēļām un “nochillot” pa pludmali kādā karstā zemē, piemēram kaut kur Spānijā pie vidusjūras krastiem, bet es jau visu laiku gribu un tas ir cits stāsts.

Agrāk, laikam jau, es tā īsti nesapratu kā ir dzīvot bez mērķa. Kopš kaut kādas 9 klases man vienmēr ir bijuši sava veida mērķi ko sasniegt(paralēlli vairāki). Tagad esmu kaut kur palicis un nevaru saprast, kur tad man jāiet tālāk. Ir tādi mazi nenozīmīgi “mērķīši” kā arī idejas, bet lielu, konkrētu mērķu nav, tāpēc varbūt arī ir iestājies tāds kā dzīves apmulsums.

p.s. Varbūt kāds grib nopirkt manu super, uber datoru ar visu 22″ monitoru. ja kāds ir ieinteresēts un rēķinās ap kādiem 800ls, tad droši sūtat epastu uz gm[__]nesaprot.net, aizsūtīšu parametrus, utt.. Mēs varam arī mainīties, es tev datoru ar monitoru, tu man macbook.
Vēl gribēju piebilst, ka baigi nāk miegs tāpēc tik daudz pats kaut kas rakstās.

“Mēbeles par 9 miljoniem!!! (t.i. - viena videeja Riigas bērnudārza buvnieciibas izmaksas ir ap 1,5..2,0milj., tātad bibliotekas mēbeles=4,5..6 bērnudārzi!!! :)” - šeit.

Nez par šo kāds tiks sodīts? Anyway es te tā sēdēju un domāju .. kā var policija kaut ko tādu vispār darīt. Viņi tiešām nesaprot, ka cilvēki baumos, rakstīs blogos, rakstīs avīzēs, rakstīs ziņu portālos? Bet viss kārtībā, par stulbajiem ātri aizmirsīs, mazliet gan ilgāk nekā labajiem, bet aizmirsīs tāpat.